Sveiki visiem!

Te būs neliels stāsts par to, kā viss sākās un kā kļuvu pat tādu, kādu mani redzat un pazīstat šobrīd.

Piedzimu Talsos, kur ieguvu arī savu pirmo muzikālo izglītību – pabeidzu Talsu Mūzikas skolas trombona klasi. Vispār bērnībā biju ļoti apzinīgs – gāju mākslas skolā, dejoju tautas dejas, pat mācījos šaut, bet brīvajā laikā pārzīmēju karikatūras no visādiem žurnāliem. Tāds vispusīgi attīstīts bērns biju. Tā teikt, visi ceļi vaļā, tikai izvēlies. Tad nu par to arī šis stāsts – par izvēli, veiksmi, mūzu, iedvesmu un paša spodrinātu ceļu.

Kā jau katrā kārtīgā stāstā ir vajadzīgs daudzsološs sākums – pieņemsim, ka man tāds bija spilgtā vokālā debija kopā ar māsu, kad izpildījām dziesmu „Ūsainā puķe” par runci, ko iestādīja puķu dobē. Ja, jā tieši puķu dobē. Atceros, šai dziesmai bija pat videoklips. Bet, ja pavisam nopietni, tad oficiāli mana pirmā uzstāšanās bija kopā ar bērnu ansambli „Talsu Sprīdīši” vēl Mūzikas skolas laikā.

Pēc Mūzikas skolas beigšanas no Talsiem devos „plašākos ūdeņos” uz skaisto Ventspili, kur studēju Mūzikas koledžā un spēlēju trombonu „Ventspils bigbendā” Ziedoņa Zaikovska uzraudzībā. Nezinu, vai tas bija spēcīgais pārmaiņu vējš, kas kopā ar jūras viļņiem uzbangoja ne tikai piekrastē, bet arī mana prātā vai vienkārši kāre pēc jauniem iespaidiem, bet tieši Ventspilī pirmo reizi sapratu, ka varu ne tikai spēlēt, bet mēģināt savus spēkus arī kā dziedātājs. Vēlmju piepildīšanās nebija ilgi jāgaida, jo pavisam drīz kopā ar Raimondu Tiguli jau spēlējām kopā grupā „Caffe”. Projekts, kurš tika aizsākts kā joks ar likteni, izvērtās par diezgan provokatīvu pavērsiena punktu. Grupa pastāvēja četrus gadus un guva zināmu popularitāti, bet galvenais, atvēra man veselu pasauli, ko turpināt iekarot – tā es oficiāli kļuvu par dziedātāju un sāku meklējumus pēc sev tīkama mūzikas stila.  Paralēli piecus gadus spēlēju arī NBS štāba pūtēju orķestrī, un Jazz grupā „Wet point” (ar Vilni Kundrātu), 2005.gada pavasarī kā trombonists un vokālists piedalījos dāņu basģitārista Ērika Mosuholma projektā E.Y.J.O.(Eurpean Youth Jazz Orchestra)

Vispār jāatzīst, ka radošā dzīve man ir kā vecā labā spēle „Cirks” – ikreiz uzmetu veiksmes kauliņu un skatos, kur tas mani aizvedīs. Un jāsaka, ka esmu pabijis tešām daudz kur. Piedalījos džeza festivālos Lietuvā (Kaunas Jazz), Igaunijā (Nomme Jazz, Jazz Kaar), Francijā (MIDEM), Somijā (Pori Jazz) un, protams, Latvijā (Sony Jazz Stage), Ottawa Jazz Kanādā,  mūziklos - „Parīzes Dievmātes Katedrāle”(2007), Mārtiņa Freimaņa un Kārļa Anitena veidotajā „Autoplanētā” (2005), Leonarda Bernstaina skadalozi slavenajā uzvedumā „Mesa” (2007), producentu grupas „Virus Art” veidotajos koncertuzvedumos Cabaret („Cabaret” (2004), „Kino Cabaret” (2005), „Cabaret Allez” (2006), „Cabaret plin, plin ...” (2007)) un muzikālajā projektā „Viva la bomba” kopā ar Aiju Vītoliņu, Laimi Rācenāju, Uldi Marhilēviču u.c.  Tiešām esmu pateicīgs par iespēju mzuicēt kopā ar tādiem mūziķiem kā Kārli Lāci un grupu Sweetwatrez, Maestro Raimondu Paulu, Māri Briežkalnu un viņa kvintetu,  Gunāru Rozenbergu un Mirage Jazz Ochestra, Denisu Paškēviču un Riga Groove Electro, Liepājas Simfonisko orķestri, Melo M, Sofiju Rubinu un Krievijas estrādes zvaigznēm  u.c.

Intervijās man bieži jauta par sacensību garu. Atzīstu, man patīk piedalīties konkursos. Uzskatu, kas tas tāds labs sevis apliecināšanas veids un arī noderīga pieredze – tiecies ar dažādiem cilvēkiem, dzirdi dažādus viedokļus. Nav svarīgi, vai tie sakrīt ar manējiem vai nē, ir interesanti vērot, cik dažādi ir cilveki mums apkārt. Esmu piedalījies gan Eirovīzijas nacionālajā atlasē kopā ar grupu Sweetwaterz izpildot dziesmu „Gonki” (2006), gan jauno izpildītāju konkursā „Jaunais vilnis” (Grand prix (2005)), gan arī Sony Jazz Stage (Grand prix (2004)) un Starptautiskajā Improvizētāju konkursā Pērnavā (Grand prix (2004)).

Vienmēr ir vairākas izvēles. Kad redzi mērķi savā priekšā, tā vien gribas divos lielos lecienos jau nokļūt tieši pie tā un izbaudīt visas tās labās sajūtas, kuras esam iztēlojušies. Bet, ja paskatās vērīgāk, var ieraudzīt, ka mērķim apkārt vijas garš un līkomots ceļš, kura sākumā mēs atrodamies, bet kurš kā labirints mums vēl jāšķērso, lai tiktu līdz kārotajam. Un ir vairāki veidi, kā iet šo labirintu – var visu laiku domāt tikai par gala merķi un tādējādi paiet garām neskaitāmiem svarīgiem posmiem savā dzīvē, bet var izbaudīt katru pagriezienu šajā labirintā, katru liktens piespēlēto situāciju, apstākļus, cilvēkus, ko satiekam un iespaidus, ko gūstam.

Mans mērķis lai paliek noslēpums, bet mans ceļš uz to jums ir redzams – vērtējiet, baudiet un mācieties, bet es, iespējams, pa to laiku mācīšos no jums, jo nevar zināt, vai kāda no labirinta līkumiem mēs nejauši nesatiekamies.